KRISTUS APVIENOTĀ EVANĢĒLISKI LUTERISKĀ LATVIEŠU DRAUDZE ĪRIJĀ
ATTIECĪBAS AR DIEVU UN CILVĒKIEM
Dace Lazdiņa
2016
26 Oktobrī
“Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki
Gavēņa laiks
Svētdien,
2021. gada
21.februārī
Rev .I.Miezis
1 Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts.
2 Un, kad Viņš četrdesmit dienas un četrdesmit naktis bija gavējis, tad Tam gribējās ēst.
3 Un kārdinātājs piestājās pie Viņa un sacīja: "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad saki, lai šie akmeņi top par maizi."
4 Bet Viņš atbildēja un sacīja: "Stāv rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikkatra vārda, kas iziet no Dieva mutes."
5 Tad velns Viņu noveda sev līdzi uz svēto pilsētu, uzcēla Viņu pašā Dieva nama jumta galā un saka:
6 "Ja Tu esi Dieva Dēls, tad nolaidies zemē, jo stāv rakstīts: Viņš Saviem eņģeļiem par Tevi pavēlēs, un tie Tevi nesīs uz rokām, ka Tu Savu kāju pie akmens nepiedauzi."
7 Tad Jēzus tam sacīja: "Atkal stāv rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt."
8 Atkal velns To ved sev līdzi uz ļoti augstu kalnu un rāda Viņam visas pasaules valstis un viņu godību,
9 un Viņam saka: "To visu es Tev gribu dot, ja Tu, zemē mezdamies, mani pielūgsi."
10 Tad Jēzus viņam saka: "Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot."
11 Tad velns Viņu atstāja. Un redzi, eņģeļi pie Viņa piestājās un Viņam kalpoja.
Lūgsim.
Paldies Tēvs, ka tu mums savu mīlestibas nodomu esi atklājis rakstos, Bībelē. Paldies, ka varam to lasīt un šodien arī pārdomāt. Atver mūsu ausis, ka varam klausīties, atver sirdis, ka varam to uzņemt, lai veidotu mūsu personīgajās dzīvēs labu augsni, kas nestu labus augļus, labu ražu. Paldies par pēdām, ko atstāja tavs dēls Jēzus, palīdzi mums tās ieraudzīt un tām sekot! Tev lai gods par visu. Āmen.
Esam iegājuši laika posmā, kuru kristīgās baznīcas tradīcijas sauc par Gavēņa laiku. Un kā redzat mūsu reklāmā krāsu - violetā krāsa ir sevis izmeklēšanas un grēknožēlas krāsa. Gavēņa tradīcija nebūt nav sveša jebkurai garīgai tradīcijai pasaulē. Gan tālo austrumu zemes, budisma tradīcijas, gan tuvo austrumu kur dominē islāms – gavēnis ir saprotama lieta.
Ramadāna laikā saskaņā ar Korānu, dienā, jeb starp saules lēktu un saules rietu musulmaņiem ir aizliegtas jebkādas ķermeniskās baudas, tai skaitā šķidras vai cietas pārtikas uzņemšana, ūdens dzeršana, dzimumattiecības un smēķēšana. Un pie tam islāma mācība iesaka šajā laikā rūpēties arī par savu garīgo kultūru – neuzsākt strīdus ar cilvēkiem, nebaumot, neaprunāt, un arī pašam nežēloties par to, ka viss ir slikti!!! Kā mēs zinām, tad vēsturiski un arī Bībelē pamatojas vienas saknes ir jūdaismam, kristietietībai un arī islāmam.
Tālo austrumu zemēs, kur dominē budisms arī tiek praktizēts gavēnis. Budas atziņa esot, ka atturēšanās no ēdiena dāvā cilvēkam zināšanas par viņu pašu. JĀ! Budismā gan nav speciāls laiks, kad tas būtu jādara – ja tu vēlies, savā garīgajā ceļā, tu jebkurā brīdī to vari darīt. Tomēr Phansa jeb budistu gavēņa diena ir sākums trim mēnešiem lietainās sezonas laikā, kad mūki jāpaliek noteiktā vietā, piemēram, klosterī vai tempļa teritorijā. Šeit viņi meditēs, lūgsies, pētīs un mācīs citus jaunos mūkus. Agrāk mūki pat neļāva atstāt templi, bet šodien šajā laikā vairums mūku vienkārši atturas no ceļojuma. Nav man zināms par senajām latviešu tradīcijām, vajadzētu papētīt šo lietu.
Mūsdienu rietumu nekristīgā tradīcija saka – šad tad piekopt neēšanas kultūru ir veselībai ļoti labi. Piemēram pilnīgas atslodzes dienas veselības nolūkos. Tomēr zināms, ka ja visu laiku ir regulāri ēsts viss kas garšo, un pēkšņi ir mēnesis bez nekā, tikai uz ūdens, tad ir liela iespēja nonākt slimnīcā, un vēl trakāk...
Es piekrītu tam, ka pandēmijas laikā mūsu ledusskapis mēdz būt liels kārdinājums. Citi saka, ka nakts laikā tā esot vieta, kur ir gaisma. Un – jā mēs jau alkstam pēc gaismas, vai ne?
Interesanti ir tas – vai esat ievērojuši, kad slimojam – negribas ēst. Arī dzīvā daba, kad slimo, pirmā pazīme, ka sunim vai kaķim kas nav labi – viņi neēd pat Vislielāko gardumu. Un re – pēc brīža luncina jau asti!
Starp citu – no savas pieredzes janvārī – pēc pirmās slimības nedēļas, kad praktiski nebiju nekā ēdis, vien vīnogas un ābolus, es kādā brīdi sajutu ka visa uztvere ir maksimāli jūtīga. Sasināta jūtība bija gan pret garīgām lietām, gan pret skaņām, pret mūziku, pret Rakstiem. Un arī redze, un oža – es kādā brīdī aptvēru, ka jūtu visas saistvielas, garšvielas, kad lejā, virtuvē kāds gatavoja ēst...
Tas patiešām ir interesanti, ka tā notiek, ka tādi mēs esam radīti. Skatoties plašāk - tas notiek pie visiem cilvēkiem, visos laikos, jebkuras rases, ādas krāsas, ticības, vai pārliecības. Jo ne jau mēs, paldies Dievam, esam radītāji noteicēji pār šo pasauli, bet gan Dievs, kurš ir visu radījis.
Ko man kā kristietim nozīmē gavēņa laiks? Vai tas ir obligāts uzstādījums visiem kristiešiem? Vai miesas mērdēšana mani ved tuvāk Dievam, vai ar to es varu ko izpelnīties. Atvainojiet par kariķēšanu, bet līdzības vienmēr noder. Tip – Dievam teikšu reiz, ka katru gadu neēdu gaļu kaut kādā brīdī, un tad Sv. Pēteris tur augšā anketā atķeksēs. Un tā savāksim punktus, lai tiktu debesīs iekšā. Protams laba uzvedība - vēl daži punkti, nevienu neesmu nositis, vēl punkti, praktiski nelietoju rupjus vārdus – jau mazāk punkti, eju baznīcā, klausos dievkalpojumus internetā, piedalos slavēšanas dievkalpojumos, vēl punkti.... Skaisti, vai ne, tā pelnīt. Piekritīsiet man – te kaut kas nav kārtībā.
Vai tiešām ir visu laiku jādara KAUT KAS, lai tiktu DEBESĪS?
Un, jā, kas ir Debesis? Jā, ko tas man dos ŠODIEN? TAGAD?
Nav cilvēka spēkos sevi pārveidot. Var tiekties uz to mācoties, pilnveidojoties, noslēpjot to zem skolu un augstskolu diplomiem, var iemācīties pieklājību, kad vajag smaidīt, kad pateikt labdien, un tomēr kādā saspringuma brīdī esam gatavi kādu nogalināt! Var, protams neko nedarīt – tā sacīt, peldēt pa upi. Ļauties straumei, nedomāt. Baudīt dzīvi. Ņemt visu, ko tā dod. Nedot atskaites nevienam, pat sev nē!
Mēs esam dzirdējuši, vai zinām, kas ir bausība, Dieva likumi. Daži noteikti zin noskaitīt 10 baušļus, kas ir īss apkopojums Dieva dotajiem likumies savai tautai. Vakar, lasot Bībeli man atšķīrās Vecā derība, 3 Mozus grāmata. Es biju lasījis vairākkārt, zināju to, bet – emocijas bija...
Likums uz likuma, šķiet visi pasaules grēki, un iepretim tam – kas par to pienākas.
Attiecības Dieva tautas vidū, iekšpusē, attiecības laulāto starpā, attiecību regulējums starp bērniem un vecākiem, kas jādara ar nepaklausīgiem bērniem, ar cilvēkiem, kuri dara vai veicina lietas, kas jau pašā pamatā nav morāli pareizas.
Vien daži smagi piemēri no 3. Mozus grāmatas, vai likumu grāmatas, kā vajag, un nevajag darīt: “netaisiet sev dievekļus, netaisiet sev tēlus, lai tos pielūgtu”, “kas nolād tēvu vai māti, lai mirtin mirst”. Vēl, - “kas zaimo Kunga vārdu, lai mirtin mirst, lai viss pulks to nomētā ar akmeņiem, vienalga, svešinieks vai savējais”, “ja kāds pārkāpj laulību – tādiem ir jāmirst.” turpat tālāk: “Garu izsaucēji un zintnieki – lai mirtin-mirst, tādi ir jānomētā ar akmeņiem.” Vēl – no 20.nod. “Ja vīrs guļ ar vīru, kā ar sievu mēdz gulēt, lai abi tiek nonāvēti.”. “Ikviens, kas sakropļo savu tuvāko, lai tam tiek darīts, kā viņš pats darīja.”Nezodziet, nelādiet, ... vēl un vēl un vēl.
Tur ir likumi par pareiziem svariem, un kas jādara ar tādiem tirgotājiem, vai darījumu cilvēkiem, kuri krāpjas. Par bērniem, kuri sirmas galvas priekšā nepieceļas, negodā, neklausa, vēl un vēl... protams, mums patīk šis - “Aci pret aci, zobu pret zobu.”
Tāda sajūta, ka te tiek uzskaitīti visi grēki, kādi vien iespējami! Sods par tiem – vai nu darītāja nāve, izlietas paša darītāja asinis, lai nesaindētu tālāk pārējos cilvēkus, vai labākajā gadījumā grēku piedošanas upuris, izlejot grēkāža asinis – ziedojot kādus dzīvniekus, lai būtu izpirkta vaina.
Un tomēr un tomēr, un jau to laik, kad tas tiek sacīts, pierakstīts, jau tolaik ik pa brīdim šajos likumos atkārtojas vārdi. - NEDARIET TO, KO JŪS DARĪJĀT KAD BIJĀT VERGI ĒĢIPTES ZEMĒ. Nedariet to, un es jūs svētīšu. Nedariet pāri viens otram, Nedariet to, un jūs redzēsiet, kā izmainīsies jūsu dzīve, apkārtne, tauta, kad viss, pat zvēri būs labvēlīgi, un laika apstākļi un raža, viss būs svētīts. Pēkšņi mēs pamanām, ka te, lai arī iet runa par sekām, starp rindiņām izlasām – runa ir par garīgo inteliģenci.
Bet kā zinām, šī tauta lai arī viena no mazākām, tomēr tā ir īpaši spītīga. Reizēm, kad pašiem izdevīgi – kaut kādus likumus klausa, kādus apiet, vai neredz. Vai izskaidro sev par labu. Tehniski mēģinot tā cilvēku priekšā parādīt, kas viss ir labi. Ka es jau nedaru, tā, kā tas – TUR!
Bet tas tur, tie tur – tie jānomētā ar akmeņiem! Tie ir pelnījuši nāvi. Akmeņi jau ir pacelti, sagatavoti mešanai. UN TAGAD PASKATAMIES PAŠI UZ SEVI. SEVI IELIEKAM DIEVA IZREDZĒTĀS TAUTAS VIETĀ. Vai bieži nedarām gluži gluži gluži tāpat!!!??? Apzināti un neapzināti. Un paliek mazliet neomulīgi, lai neteiktu vairāk!
Lai ieraugām šajā brīdī vēsturisko Kristu, kurš aprakstīts notikumā ar Svētās bauslības piekritēju pulku, iespējams, tā iksvētdienas pildītājiem, jā, cik vien iespējams. Un stāstā ieraugām grēcinieci, laulības pārkāpēju. Grēks ir izdarīts, viss šeit ir skaidrs. Pēc likuma pienākas nāves sods. Par biedinājumu citām.
Kristu, ko tu saki – kas tagad jādara? Tu taču esi arī no šīs tautas. Ja vēl saki, ka Dieva Dēls – vēl vairāk! Tu esi tā pusē, kas devis šos likumus, ieteikumus, norādījumus. Paredzējis sodus, līdz pat nāves sodam!!!
Kristus kaut ko zīmē smiltīs, klusē, un saka – jā. Viss ir pareizi. Grēks ir grēks. Bauslība ir pārkāpta. Likums saka, akmeņi ir jāmet... Un atskan aicinājums - “kas bez grēka, lai pirmais met akmeni...”. Un pēkšņi klātesošie saprot, ka nav tik balti un pūkaini Dieva un arī cilvēku priekšā. Un visi viens pēc otra nomet akmeņus zemē un aiziet. Un Kristus – Dievs... saka – EJ. EJ UN NEDARI TĀ VAIRĀK!!!
LŪK Bauslība un Evanģēlijs. Likums un labā ziņa. Lūk – Vecā derība un Jaunā derība!n Lūdzu ieklausieties šajā: Bībele norāda, ka pēc cilvēka krišanas grēkā visu cilvēku iekšējā pasaule – viņu dzīles – vairs nav saskaņā ar Dievu. Pirmajā Mozus grāmatā lasām, ka pats Dievs saka: „cilvēka sirds tieksmes ir ļaunas no mazām dienām.” (1.Moz.8:21) Arī mūsu Kungs Jēzus saka, ka „Labs cilvēks no savas labās sirds krājuma izdod labu, un ļauns cilvēks no savas ļaunās sirds krājumiem izdod ļaunu.” (Lk.6:45) Kāda ir cilvēka sirds, tāds arī tai ir saturs. Bet kā rodas šie labie cilvēki, kas no savas labās sirds krājuma izdod labu? Par laimi, arī šeit pats Dievs mums visu pasaka priekšā. Pravieša Ecehiēla grāmatā Dievs saka: „Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi.”(Eceh.36:26) Nu, lūk, Dievs pats mums veic šo sirds operāciju. Viņš mūsu dvēseles dziļumus izmaina, ka no tiem ārā vairs neplūst ļaunas, bet gan labas lietas. Bet šim nolūkam Dievs lieto kādu ļoti labu instrumentu. Tas ir Viņa vārds.
Mūsu Evanģēlija tekstā no Mateja ev. 4.nodaļas Kristus kārdinātājam uz visiem piedāvājumiem atbild, savu atbildi pamatojot Dieva sacītajā! IR RAKSTĪTS. Vecajā tulkojumā – stāv rakstīts.
VAI TU ZINI, KAS IR RAKSTĪTS?
Ja esi sapratis, ko nozīmē tas, ka tev ir iedota jauna sirds, kad saproti, ka par tavu nepareizo dzīvi, par to – kas bija, ir izlietas asinis, lai dzēstu tavu pagātni. LAI TO NEPIEMINĒTU PAT VAIRS.
Kad saproti, ko Dievs domā sakot - nedariet vairāk to, kad jūs bijāt vergi. Vergi savām iegribām, vergi savam egoismam. Vergi citiem dieviem, dievībām, NAUDAS UN IETEKMES IZSKATĀ, vergi kādā NE LABĀKAJĀM ietekmēm.
Kad saproti, ka kārdināšanas ir reālas. GLUŽI kā Kristum, kad tev piedāvā pat brīnumus maizes veidā, kas reizēm ir pārvērsti akmeņi, kad tiek piedāvāts, it kā darot svētas lietas, esot svētuma tu vari pat no jumta lekt zemē... ( nonāksi pie Dieva, tur tā anketa būs ar punktu sistēmu), kad tev piedāvā varu, ietekmi, viss, kas jā – varētu pat noderēt.
Kad ir šādi brīži – jā jā un jā – tad gavēnis var būt kā instruments, lai saprastu KAS ES ESMU, lai tas būtu reāls brīdis, kad tu nemelo sev. Kad tu apjaut, ka bauslība nav uzrakstīta vien tikai Bībelē, bet katra cilvēka sirdī. Neatkarīgi no ādas krāsas, tautas vai ticības. Kas ir tavā sirdī? Atklāj to! Ej dziļumā!
Vēlos citēt savas pasniedzējas Vijas Beinertes nesen rakstīto:
Mēdz teikt, ka debesīs valda mīlestība, bet ellē – naids. Un tomēr tā gluži nav. Dieva debesis tik tiešām ir mīlestības valstība. Bet arī elle ir mīlestības valstība. Debesīs valda mīlestība uz Dievu un tuvāko, ellē – mīlestība uz sevi un pasauli. Viss pasaules ļaunums ceļas no pašmīlestības. Tā gan ir nepieciešama (kā laba un ļauna atzīšanas koks Ēdenes dārzā), taču tās augļi (savtīgums, alkatība, varaskāre un augstprātība) ir indīgi.
Un gavēnis – tas ir tad, kad tu patiešām, no visas sirds, neviena nepiespiests, nekādas ietekmes vadīts, pats, personīgi un privāti veltī laiku, lai būtu godīgs pret sevi, lai ieskatītos savas dvēseles dziļumos, savas sirds dziļumos, no kurienes raisās visa tava dzīvība.
Un daudzi ir sapratuši, ka šādos brīžos, kad saproti, esmu slims – vajag veselību – šādos brīžos, jā, netiek ēsts. Vajag garīgo veselību. Gavēšana ir INSTRUMENTS, lai kļūtu jūtīgs tā lielā Spēka priekšā, kurš vēlas lai tavas domas, lai tavas sarunas, lai tavi darbi būtu tie kuri Dieva valstību jau šodien ienes mūsu dzīvē. Kristus izlietās asinis, viņa nopelns, uzvara pār visu, kas ir nepatiess, netīrs, nederīgs, par visu, kas mūsu dzīvi posta, ārda, izjauc, Kristus izlietās asinis – tā ir iespēja dzīvot. Un Dievs caur pravieti uzdod jautājumu – KĀPĒC JŪS GRIBAT MIRT?
Vai TAD LABĀK IR dzīvot savā paša verdzībā? Zināt, ka tam būs sekas jebkurā gadījumā. IZLIKTIES, KA GAN JAU NEBŪS... un visticamāk jau savā dzīvē nevis kaut kad, pēc tās... arī pēc tās, protams.
Novēlu dzīvot patiesā brīvībā. Brīvībā no visa veida verdzības!
Garīgā pasaule kā auglīga zeme
Svētdien,
2021. gada
7.februārī
Rev .I.Miezis
4 Bet, kad daudz ļaužu bija sanākuši, un cilvēki no visām pilsētām pie Viņa sanāca, tad Viņš runāja līdzībā:
5 "Sējējs izgāja sēt savu sēklu; un sējot cita krita ceļmalā, un to samina, un putni gaisā to apēda.
6 Un cita krita uz akmeni, uzdīgusi tā sakalta, tāpēc ka tai nebija slapjuma.
7 Un cita krita starp ērkšķiem, un ērkšķi uzauga līdz un to nomāca.
8 Bet cita krita labā zemē, tā uzdīga un nesa simtkārtīgus augļus." To sacījis, Viņš sauca: "Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird!"
9 Bet Viņa mācekļi Viņam vaicāja, ko šī līdzība nozīmējot?
Lūgsim.
Paldies Tēvs, ka tu mums savu mīlestibas nodomu esi atklājis rakstos, Bībelē. Paldies, ka varam to lasīt un šodien arī pārdomāt. Atver mūsu ausis, ka varam klausīties, atver sirdis, ka varam to uzņemt, lai veidotu mūsu personīgajās dzīvēs labu augsni, kas nestu labus augļus, labu ražu. Paldies par pēdām, ko atstāja tavs dēls Jēzus, palīdzi mums tās ieraudzīt un tām sekot! Tev lai gods par visu. Āmen.
Drīz būs gads, kā neesam pulcējušies kopā dievnamā. Ne Dublinā, ne Limerikā, ne Longfordā ne Tullovā. Ir pagājis laiks, - vairāk kā mēnesis, kopš covid nopietnas saslimšanas dēļ neesmu varējis būt kopā ar jums, mīļie, mūsu tiešraides dievkalpojumos, mūsu zoom kafejnīcā, mūsu kristīgās mācības kursā. No vienas puses bija doma – jāatpūšas, ja Tēvs tā grib, no otras puses bija noslēpuma pilna neizpratne – kāpēc ir tā, ka nevaram svētdienās būt kopā? Jāsaka – slimība bija smagi, bet šī nepiepildītā uzdevuma sajūta- tas bija vēl smagāk.
Es domāju – daudziem no jums ir saprotama sajūta – ka šobrīd nevaram darīt ne tikai to, kas bija ierasts, parasts, normāls, bet reizēm pat to, kur ar kaut kādu dziļāku savu būtību saprotam – uz ko esam aicināti. Patiešām neizprotami, kāpēc tā. BET IESPĒJAMS – IR RUNA PAR LAIKU, kurš mums ir iedots, lai mācītos, lai saprastu. Ietu dziļumā. Raktu! Analizētu sevi. Es ticu, ka skatījāties daudz citus dievkalpojumus! Aicinājums uztaisīt STOP. Padomāt. Darām to!!! Izmantosim laiku jēgpilni!
Pieņemts domāt – es dzīvoju, es esmu. Tā ir mana dzīve. MANA! MANA! ES GRIBU TĀ! ES VARU! MAN PIENĀKAS!!! Pat šobrīd. Dzīve, apstākļi, mūsdienas reāli parāda – neesam pārliecināti, kas būs rīt.
Varbūt – padomāsim dziļāk! Un šķiet tieši tāds ir mūsu evanģēlija lasījums – aicinājums analizēt. RAKT, kā latvieši saka.
Mūsu priekšā līdzība par sēklu un par sējēju. Un visticamāk, to izlasot – ko es jums iesaku – tā neliekas visai optimistiska, jo trīs no nosauktajiem četriem gadījumiem beidzas ar neveiksmi. Taču vienīgajā gadījumā, kurš ir pozitīvs, kur notiek augšana – kur raža ir brīnumaina – pat simtkārtīga – tas ir tur kur TIEK IETS DZIĻUMĀ. Kur sēkla veido saknes, ejot dziļumā. Ko tas dod MAN? Domāju sākam ar – KAS ES ESMU?
Vai esam kādreiz aizdomājušies, kam visam bija jānotiek, pareizāk sakot – KAS VISS NOTIKA PASAULĒ LAI TU BŪTU. Tāds vienreizējs Īpašs. Aizveram acis un paejam soļus atpakaļ... PACEĻOSIM!!! Tagad esam, kas esam, bet bija mūsu dzimšanas diena. Bija Mūsu vecāki, pirms tam katram bija viņiem savi vecāki. Ome, Opis, katrs ar saviem vecākiem, vecvecākiem, un tā gadu simtiem ilgi, gadu tūkstošiem ilgi. Atpakaļ cauri notikumiem, cauri priekiem, bēdām, cauri vēsturei. Aizejam pa šo ceļju līdz sākumam – līdz tam lielajam, nezināmajam, kas ir visa iemesls, sākums, visa visa kas pastāv. Pats lielais Sākums! OpĀ!
Šis iemesls un avots, šis kāds – jau toreiz vēlējās, lai TU ŠODIEN BŪTU!!! Un viss viss garais ceļš mērāms desmitos tūkstoš gadu. Visi šie bijušie, reālie tev nezināmie cilvēku dzīves stāsti. Viss un visi bija, lai TU BŪTU.
Tas ka esam katrs vienreizējs, katrs īpašs, un te mēs atklājam to – īstenībā mūsu dzīve ir REĀLA DĀVANA. Tik daudz kas varēja notikt lai es nebūtu, lai tu nebūtu.
Stādies priekšā ĀRĒJIE FAKTORI – laikus senatnē, senie cilvēki, medības, sals, iespējams reizēm bads, karstums, apstākļi, slimības, mēra laiki dažādi kari, lingas, zobeni, šaujamieroči, bumbas emigrācijas, laivas, kuģi.
Un iekšējie iemesli. MĪLESTĪBA UN NAIDS. SĀPES UN CERĪBAS. NEZIŅA, UN PĀRLIECĪBA. Tā visa ir nevis tavu senču vēsture, kas skan diezgan bezpersoniski. TĀ IR TAVA NĀKŠANA ŠAJĀ PASAULĒ! TAS IR TAVS ceļš – TU ESI. Un te nāk apjausma – mana dzīve ir dāvana! KĀDS IR GRIBĒJIS LAI ES BŪTU! Tas nav sācies ar mammu un papu!!!
Es ceru, jums arī ir bijis laiks padomāt. Šādas lietas ir svarīgas. Ceru, ka neesam tik sekli lai atzītos, klausoties visu šo – ka es esmu nejaušība!!! Tas varētu pašapziņai nepatikt, vai ne? Ceru, ka ir bijis laiks vai brīdis padomāt arī par to LIELO BILDI. Par to vissvarīgāko – kas tad es esmu, kāpēc es esmu!!! Un ko man vajadzētu darīt. Ko ne? Kam ticēt, kam nē!
IR grāmatas, ir labi raidījumi, ir labi sprediķi. Ir aicinājums attīstīt savu iekšējo ES. Mūsu izvēle. Ko skatāmies, ko lasām. Kā tērējam laiku.
Viena laba doma - Angļu rakstnieks Klaivs Steipls Luīss “Skrūvšņores vēstulēs”, kas ir veca velna pamācības jaunam māceklim, liek pieredzējušajam dot šādu padomu jaunajam: Tavs uzdevums ir piespiest cilvēku domāt tieši par acumirklīgo. Iemāci viņam to saukt par īsto dzīvi un neļauj viņam jautāt, ko nozīmē īsts.
Bet Jēzus teica: JA TU IZVĒLĒSIES - „Tu redzēsi lielākas lietas par šīm,“ – par savu vienmuļo ikdienu, par spiedīgo acumirklīgo vajadzību, kurā viss grozās tikai ap „es, man, mans“.
Dieva mīlestības vēstule – Bībele atklāj mums – es un tu, mēs esam gribēti šajā pasaulē. Daļa no Bībeles – Vecā derība caur notikumiem, caur bauslibu, caur likumiem mums atklāj, ka tas, kas mēs esam dziļākajā būtībā, Bībele saka – iedzimtais grēks. Šodienas valodā - SASODĪTI EGOISTI, kuri bieži netic nekam. Neuzticas nevienam, kuri jebkurā situācijā domā vispirms par sevi.
Es, man, es gribu. Mani lūdzu netraucējiet. Es tas, es šitas. Slēpjamies aiz frāzēm, kur nekas netiek pateikts. Drosmīgākie izsaka domas, kulturālākie paklusē, bet jebkurā gadījumā – visos gadījumos cilvēku attiecības tiek bojātas un šķirtas, tāpēc ka DOMINĒ ES! Es – dievs, karalis, prokurors, tiesnesis un pie viena reizēm arī – bende.
Tā tas ir. Ziniet es uzdrošinos apgalvot, ka tas ir normāls stāvoklis cilvēkam, kurš izvēlas dzīvot bez Dieva, nu labi, kurš šad tad atļaujas pateikt – kaut kas augstāks jau ir! Es jau ticu, ka Dievs ir, visas lielās reliģiskās prakses jau nenoliedz Dieva esamību. Pat apstiprina. Vien ceļi ir dažādi – kā mēģināt apiet vai neredzēt problēmas, un šīs dzīves tikt atpakaļ pie tā lielā, nezināmā. Tas ir visu cilvēku ceļš. Tiešām tik pavirši, tik plakani?
Vēsturiskais Kristus, savā dzīves laikā mācījās tā laika baznīcā, un kā zināt – viņš izaugot mācēja arī mācīt – analizējot un SKAIDROJOT NOTIKUMUS, Viņš mācīja iet dziļumā. Viņš savus skaidrojumus pamatoja uz RAKSTIEM. Uz augstāko gudrību. Rakstiem un atziņām, kuri 1000 atpakaļ un arī mums parāda, ka esam sasodīti egoisti. Visi piemēri un notikumi Jēzus dzīvē ir pamatoti uz Rakstiem – daļu no mūsu Bībeles.
Un tagad pats galvenais. Jo esam katrs vienreizējs un neakārtojams.
Kristus saka – DIEVS IR MĪLESTĪBA! Dievs Tevi mīl. Tik īpašu tik vienreizēju, tik neatkārtojamu, kāds tu esi. Kad Jēzus runā, VALSTĪBA KĻŪST PAR TAGATNES REALITĀTI. Jo redzi – Jēzus Kristus bija Dievs, kurš nāca šajā pasaulē. Tas pats Dievs, kurš vēlējās, ka TU ESI!!!
Ne tikai skaists kaulu, saistaudu, muskuļu kopums, Tu esi kas vairāk. Kas ļoti ļoti daudz vairāk... Dievs ielika cilvēkā iekšējo pasauli, kas IR SVARĪGĀKĀ MŪSU EKSISTENCES SATĀVDAĻA. Ar spējām, kuras dzīves ceļā nepieciešams attīstīt.
Un Dievs Kristus saka – tie kuri vēlas KLAUSĪTIES. Dzirdēt. Domāt. Saprast. Iet dziļumā... var veidot sevī auglīgu zemi. Lai dzīvotu. Lai būtu CILVĒKI. Nevis kas cits.
Tas ir šodienas Jēzus stāsts. Stāsts par sēklu un sējēju manai un tavai šodienai.
1. Sēkla kas krīt tur kur ragainais berzē rokas – ceļmalā – putni apēd. Nevēloties zināt kas esi – neredzēt un varbūt uzskatot par nevajadzīgu LIELO BILDI... Tā traucēs manam ES! Stāsts nemaz neaiziet, tā sacīt. Neticu, negribu pat klausīties.
2. Sēkla, dzirdētais neattīstās, sakalst. Kaut kas dzirdēts – par Dievu, par Kristu, bet nekad jau nav laika tādiem sīkumiem. Nav laika iedziļināties. Piespiežu sevi neredzēt un nedomāt par realitāti. Iekšējā būtība dod signālu smadzenēm ka bail palikt vienam, īpaši – bail palikt klusumā. Lai nav pašam sev jāatbild uz jautājumiem. Mazliet tā kā saknes izlaižu uz dziļuma pusi, kaut ko meklēju...pieķeros idejām, variantiem. Tip attīstu sevi. Es taču esmu labs izglītots, pieklājīgs inteliģents!!! Es māku parādīt, ka viss ir kārtībā! Jā, bet pienāk laiks, kad pats saproti izrādās – nav vis kārtībā.
3. Tēma, ka ērkšķi nomāc to, ko esmu klausījies, mācījies. Izgājis cilvēks kristīgos kursus. Noklausījos Alfa kursus. Bijis kados kristīgos pasākumos. IR VIEDOKLIS!!! Zinu, kā vajag! Bībele – sen nelasīta, un vispār, Kovids tagad. Jācīnās. Gan par, gan pret. Sadzīves problēmas, politika, bērni... ehhh
BET DIENAS IET!!! LAIKS IET...
LŪK Trīs no četriem gadījumiem. Tādi, gadījumi no šīs Kristus sacītās līdzības, kur nav bijusi vēlēšanās iet dziļumā. Un ne es, ne bīskaps, ne pāvests, ne pats Dievs tev nevar pavēlēt – ESI AUGLĪGA ZEME!!! Tas ir katra izvēles jautājums!
Laba, auglīga zeme, kurā sēklai iekrītot tā vispirms mirst. Kādu laiku nekas neliecina, ka sēkla varētu būt. Neredzami – pesonīgi, un privāti tiek iets dziļumā. Veidojas saknes. Un tad – tad parādās redzamā daļa – sēkla uzdīgst un TAD nes augļus.
Vēlēšanās saprast sevi, atzīt, kas es esmu. Vēlēšanās klausīties. Dievā. Tēvā, Radītājā. Visa sākumā. Jā nedrošs, šobrīd apjucis, daudz neko nezinošs. Bet es gribu, gribu saprast sevi, saprast procesus sevī. Saprast to, kas ar mani notiek. Būt godīgam, nemānīt sevi. Nemānīt citus. Iespēja augt.
Un tad pretī nāk Kristus. Kā toreiz, tā šodien, un saka – ilgs ceļš bija līdz tam, lai tu būtu. Un tāpēc ka tu esi tu esi Tēvam īpašs vienreizējs, neatkārtojams – tāds kāds esi, tu ES TEVI MĪLU. Bet – tava izvēle, kādu tu vēlies veidot savu dzīvi. Kristus saka – ja tu vēlies – nāc, iesim kopā. Ir vieglāk, kad blakus ir draugs, kurš var ar savu piemēru pastāstāstīt, kā rīkoties situācijās. Kristus ir labākais piemērs.
Vēl vairāk – Kristus saka – tu taču neesi vientuļa sala. Tev apkārt ir cilvēki, paziņas, varbūt pat draugi. TOMĒR visi tādi vienreizēji un neatkārtojami. Un personības. Un ieklausies --- tajā virspusējā līnenī, tur neizbēgami agrāk vai vēlāk būs problēmas un nesaprašanās. Pat kari. Tas kas var vienot – IR IEŠANA DZIĻUMĀ.
Kristus šodien caur šodienas rakstu lasījumu mums saka: ir TIKAI viens veids, kā JŪS varat savā starpā sadarboties. UN pirmkārt - TAS VEIDS IR KA TU ATKLĀJ, ka katrs cilvēks ir īpašs, un izrādās – arī Dieva gribēts un mīlēts. Tas nekas, ka kādreiz apjucis. Kā dažkārt tu. Nezinot, ko nepareizu izvēlējies.
Kopā ar savu draugu Kristu, tu vari parādīt piemēru būt draudzīgam Dieva līdzībā. Dziļam, pamatīgam, īstam, reālam, tajā pat laikā atvērtam, saprotošam, izpalīdzīgam, uzticīgam.
Kristus, pats Dievs atklāj, ka mīl mūs. Viņš vienīgais visā cilvēces vēsturē konsekventi savu uzticību pierādot līdz pat nāvei. Tālāk nebija kur iet. Lai man un tev būtu brīvība. Lai būtu iespēja Dieva valstībai būt . Jau šodien tavā dzīvē, tavās attiecībās. Lai Dievs mums palīdz šajā gadā, izmantot Dieva dāvanu – laiku, lai DOMĀTU UN atklātu šos dziļumus gan sevī, gan Dievā, kas ir MŪSU TĒVS. Kristū. Lai reāli varam nest gaismu, mieru savā ģimenē, saviem tuvākajiem,saviem draugiem, un ikvienam, kuru Dievs mums pieved!
Zeme, kurā Dieva vārds tiek uzņemts, iesakņojas un dod vislabāko rezultātu!
ATTIECĪBAS AR DIEVU UN CILVĒKIEM
“Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts." (Lk.18:9-14)
Ikviens no mums jau kopš dzimšanas ir attiecībās ar citiem – vispirms ar ģimenes locekļiem, vēlāk ar draugiem, kaimiņiem, skolas un studiju biedriem, darba devējiem un kolēģiem. Vai varat iedomāties, kādas būtu katras no šīm attiecībām, ja mēs tajās nesarunātos cits ar citu? Diez vai tās vispār tad vairs varētu dēvēt par attiecībām… Patiesībā tieši tas, kā mēs sazināmies ar citiem, nosaka mūsu attiecību veidu, raksturu, ilgumu un noturību ar šiem cilvēkiem.
Pēc tiem pašiem principiem veidojas arī mūsu attiecības ar Dievu. Šodienas evaņģēlija lasījumā Jēzus sniedz mums divus piemērus tam, kā tas notiek. Divi dažādi cilvēki lūgšanā sarunājas ar Dievu, un atšķirīgas veidojas viņu attiecības ar savu Kungu.
Šī līdzība sākas ar ievadu, kas norāda, kam tā tiek adresēta. Tātad „tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem...” Jēzus uzrunā tos, kuri ir pārliecināti, ka viņi dzīvo Dieva noteiktajiem kritērijiem atbilstošu dzīvi. Gribas domāt, ka mēs nevienu nenicinām. Toties Dieva nospraustajiem standartiem atbilstošu dzīvi gan mēs cenšamies dzīvot. Nu kaut mazliet, vai ne? Tātad šī līdzība tomēr attiecas arī uz mums.
Pārdomājot šo līdzību, mēs varbūt pat neapzināti tūdaļ mēģinām sev klusībā atbildēt uz jautājumu: ar kuru no šiem diviem – muitnieku vai farizeju – es sevi identificēju? Tā kā piedāvātie varianti ir tikai divi, mēs sevi saskatām vai nu kā grēcinieku, kāds bija muitnieks, vai kā farizeju, kurš uzskatīja, ka viņš visu dara pareizi un tāpēc nemaz nav tik slikts, lai Dievs uz viņu par kaut ko dusmotos. Kāds varbūt baidās sevi pielīdzināt farizejam, jo farizejs taču aizgāja mājās kā tāds, kurš nesaņēma piedošanu par saviem grēkiem. Kāds cits varbūt domā, ka viņš ir vairāk līdzīgs muitniekam un nekādā ziņā nav kā šis farizejs. Vēl kādam varbūt šobrīd ir grūti izšķirties, kuram vairāk līdzīgs viņš ir, jo saskata sevī iezīmes no abiem personāžiem. Tiklīdz esam tikuši lielākā vai mazākā mērā skaidrībā ar sevi, neviļus ar to pašu mērauklu sākam raudzīties uz citiem un prātot, kurš mūsu draudzē vairāk līdzinās vienam vai otram. Pēteris noteikti ir kā muitnieks – tik daudz „ziepes” savā dzīvē savārījis… Bet Anna gan ir īsts farizejs – vienmēr domā, ka visu zina labāk par citiem un uzmācas ar savām pamācībām!
Lai arī kurā kategorijā mēs ierindotu sevi vai citus, tas ir tipisks šīs līdzības pārpratums. Šī līdzība nav par to, kurš no abiem dzīvo labāku, tikumiskāku dzīvi – farizejs vai muitnieks. Tā nav arī par to, kurš no viņiem ir cienīgāks ieiet Dieva valstībā. Ar šo līdzību Jēzus mums nemāca, ka muitnieka dzīves veids ir labāks par farizeja. Vismaz ārēji mēs varam nojaust, ka farizejs nevienu neaplaupīja, atklāti nedarīja nevienam ļaunu un nepārkāpa laulību. Turpretim par muitnieku mēs neko daudz nezinām. Iespējams, ka viņš bija gan laupītājs, gan krāpnieks un laulības pārkāpējs. Bet kur tad ir problēma? Kāpēc farizejs tika atmests, bet muitnieks attaisnots? Visa nelaime slēpjas tieši salīdzināšanā. Salīdzinot sevi ar citiem cilvēkiem, mēs nevaram iegūt objektīvu vērtējumu par sevi. Savukārt, salīdzinot citus cilvēkus ar sevi, mēs neviļus sākam izjust pārākumu pār viņiem un viņus tiesāt. Taču Jēzus mums māca pavisam ko citu: „Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.” (Mt.7:1)
Farizejs Dievam pateicas par to, ka viņš nerīkojas tā, kā citi cilvēki – kā laupītāji, laulības pārkāpēji vai šis muitnieks. Caur šo salīdzināšanu farizejs sevi paaugstina, tādējādi pazeminot savus tuvākos. Savā ziņā farizejs teica taisnību: viņš tiešām maksāja desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem, lūdza Dievu trīs reizes dienā un nebija līdzīgs citiem ļaudīm, vismazāk jau nu muitniekam. Taču, salīdzinot sevi ar citiem, viņš nespēja saskatīt savus grēkus. Līdz ar to farizejam nebija nepieciešamības ticēt Kristum kā savam Glābējam, grēku Izpircējam. Muitnieks nesalīdzināja sevi ar citiem. Viņa skatiens bija vērsts vienīgi uz Dievu. Raugoties uz Viņu, muitnieks neredzēja neko vairāk, kā tikai savu grēcīgumu un ticēja, ka izglābts viņš var tikt tikai no Dieva žēlastības. Muitniekā mita patiesa ticība, un tā sevi nesalīdzina ar citiem cilvēkiem. Ticība raugās vienīgi uz Dievu un sevi salīdzina vienīgi ar Dievu.
Muitnieks savā īsajā lūgšanā izsaka trīs vārdus, kas pārvērta visu pasauli. Tie ir – Dievs, grēcinieks un žēlastība. Šie trīs vārdi vienlaikus ir arī visīsākais Svēto Rakstu kopsavilkums – tie pilnībā izsaka, par ko ir Bībele.
Dievs ir svēts – Viņā nav nekādas pārgrozības ēnas (Jēk.1:17), Viņš mājo nepieejamā gaismā (1.Tim.6:16). Grēcinieks ir tumsas iemītnieks – viņš dzīvo nāves ēnā. Lai kā arī cilvēks pūlētos izgaismot pats sevi – viss velti. Ēnaini plankumi arvien paliks uz visiem cilvēkiem, arī uz pašiem centīgākajiem „gaismas tehniķiem”, „…jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom.3:23) No šīs grēku tumsas raugoties, Dievs mums ir nepieejams, starp Dievu un grēcinieku ir nepārejams bezdibenis. Lūk, tāda skarba sakarība ir starp pirmajiem diviem vārdiem: Dievs un grēcinieks.
Bet ir vēl trešais vārds: žēlastība. Šis ir vārds, kas iespēj brīnumu – tas ceļ tiltu starp diviem pretpoliem – Dievu un grēcinieku. Tas šķiet neiespējami, tas liekas absurds, jo savienot pretpolus taču nevar neviens. Patiešām, neviens cilvēks to nespēj. Bet Dievam visas lietas ir iespējamas. Un šī ir tā lielā, vienreizējā, brīnišķā lieta, kuras dēļ mēs esam šeit sanākuši, un par kuru mēs nebeidzam pateikties. Jēzus Kristus ir tilts jeb ceļš, pa kuru grēcinieks var nokļūt pie Dieva. Un pats Dievs to mums ir sagatavojis: „Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jņ.1:14) Žēlastība ir šīs patiesības vārds, šī priecīgā vēsts, kas neiespējamo dara iespējamu, kas no nāves mūs ieved dzīvībā. Muitnieks to ir sadzirdējis. Vai mēs arī?
Jēzus līdzību noslēdz ar vārdiem: „…katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts." Pretēji farizejam, muitnieka sirdī mājoja pazemība. Pazemīga dvēsele kļūst par gaismu. Tā dzīvo patiesībā. Tā sasniedz Dievu, un Dievs noliecas pie viņas. Pazemība ir šīs dvēseles ceļš uz pārējiem tikumiem. Pazemīgais ir kā zemē iesēts grauds. Viņš pazemojas, apslēpj sevi, izzūd, mirst, taču tādēļ, lai atdzimtu atjaunotām, mīlestības pilnām attiecībām ar Dievu un cilvēkiem. Uz to Kristus mūs aicina arī šodien, pazemīgi pats sevi mums sniegdams maizē un vīnā. Un, kad celsimies no Svētā Vakarēdiena galda, lai atkal steigtu savās ikdienas gaitās, vairs nemeklēsim farizeju vai muitnieku sevī un citos. Tā vietā uzdosim sev pavisam citu jautājumu: vai mana sirds ir tik pazemīga, ka tā spēj sadzirdēt dārgo žēlastības vārdu? Un lūgsim ik dienu Svētā Gara spēku un palīdzību, lai tā tāda top! Āmen.
MUITNIEKS CAĶEJS
“Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri. Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs. Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma. Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām. Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: "Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā." Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku.
To redzot, visi kurnēja un sacīja: "Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!" Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: "Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot." Jēzus sacīja viņam: "Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo." (Lk.19:1-10)
Tikko dzirdētais evaņģēlija teksts stāsta par radikālām pārmaiņām kāda vīra Caķeja dzīvē un attieksmē. Notikums ir diezgan interesants, bet nav nemaz tik viegli tā uzreiz pamanīt, ko nozīmīgu tas varētu atklāt tieši mums katram šodien. Īpaši tad, ja mēs vairs jau sen neesam pašā sava ticības ceļa sākumā – kā šis Caķejs. Tomēr vispirms noteikti ir vērts iepazīt Caķeju mazliet tuvāk.
Vārda Caķejs nozīme senebreju valodā ir „šķīstais”, „nevainīgais”. Taču šī vīra vārds skanēja gandrīz vai kā ņirgāšanās par viņu, jo konkrēti šis Caķejs pēc amata bija muitnieks. Šī aroda veicēji pārējo ļaužu acīs bija nekrietni bezdievji, jo viņi aiz mantkārības apspieda savus tautiešus. Muitnieki darbojās Romas okupācijas varas uzdevumā un ievāca nodokļus no tautas. Muitnieki nebija vienkārši apspiedēju līdzskrējēji. Visā Israēlā tos ne bez pamata uzskatīja par īstiem asinssūcējiem, jo viņi prata ar viltu un draudiem iekasēt no saviem tautiešiem četrkārtīgi. Tā kā Caķejs jau bija uzstrādājies līdz virsmuitnieka jeb muitnieku priekšnieka amatam, ir pamats domāt, ka Caķejs ne tikai nebija “šķīsts un nevainīgs”, bet pat bija pratis krāpties vēl vairāk kā lielākā daļa viņa amatbrāļu. Citiem vārdiem, Caķejs jau daudzus gadus bija bijis nodevējs, pielīdējs, liekulis un intrigants, kas māk ar aukstu aprēķinu iegūt dažādas priekšrocības uz citu rēķina, atbalsta okupantus, noliedz tautas brīvības ilgas… Tātad – tāds cilvēks, kuru nicina un ienīst visā apkārtnē. Ļoti bagāts un tikpat ļoti atstumts un dziļi savā sirdī nelaimīgs.
Iespējams, ka Caķejs bija dzirdējis kaut ko par Jēzu, iespējams, ka viņam tika atstāstīti kādi Jēzus teiktie vārdi, iespējams, ka viņš bija dzirdējis to, ka Jēzus ir nācis pie muitniekiem un grēciniekiem, vismaz ir tādiem labvēlīgs. Iespējams, Caķejs klusībā cerēja, ka varbūt kaut viens labs vārds no Jēzus tiks arī viņam… Katrā ziņā Caķejs ļoti “gribēja Jēzu redzēt”. Tik ļoti, ka bija gatavs aizskriet garām visam milzīgajam ļaužu pūlim un vēl uzkāpt kokā, lai tikai kaut uz mirkli ieraudzītu Jēzu. Mums šodien šāda rīcība varētu likties diezgan vienkārša un dabiski saprotama – ja nevaru saskatīt to, ko gribu, tad skrienu un kāpju jebkur, kur es to varu redzēt. Nekā sevišķa, vai ne? Senajā Tuvo Austrumu tradīcijā viss bija citādi. Tur skriešana un kāpšana kokā pieaugušam vīrietim bija nepiedienīga rīcība. It īpaši vīrietim ar tādu sabiedrisko stāvokli kā Caķejam, kurš gan tika uzskatīts par negodīgu un no Dieva tautas atkritušu, tomēr, būdams bagāts, bija gana ietekmīgs tā laika sabiedrībā. Apzinoties to, ka visi jau tā viņu nicināja, Caķejam tas nozīmēja vēl arī publiski pašam sevi pazemot citu ļaužu priekšā.
Visu šo zinot, vai kādam ir vēlēšanās identificēt sevi ar Caķeju? Godīgi un cilvēcīgi spriežot, būtu jāsaka, ka tāda vēlēšanās laikam gan nav nevienam. Un tomēr Caķeja stāsts ietver arī vispārinājumu, kas attiecas uz ikvienu no mums, turklāt vairākos būtiskos aspektos.
Vispirms ieraugām, ka virsmuitnieka Caķeja tēls ietver sevī ikvienu cilvēku, jo Dieva priekšā grēcinieki esam mēs visi, “jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom.3:23) Pat tad, ja ļoti skaidri zinām, ka apzināti neko ļaunu neesam darījuši, mums nākas piekrist apustuļa Pāvila teiktajam: “Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots” (1.Kor.4:4a) Tas ved mūs pie atziņas, ka bez Kristus ikviens cilvēks ir pazudis, pakļauts Dieva taisnīgām dusmām, lai arī cik daudz labu un pareizu lietu darītu. Tikai Ceļš, pie kura Caķejs cerībā rāpjas kokā, tikai Patiesība, ko pasludina Jēzus Caķeja mājās, tikai Dzīvība, ko dāvā Jēzus pasludinājums par grēku piedošanu, spēj piešķirt dievišķo taisnību – to, kas ir atklājusies Kristū, neatkarīgi no bauslības darbiem. Kad arī mēs ejam šo Ceļu, dzirdam šo Patiesību un saņemam Dzīvību, tas, savukārt, rada mūsos Caķeja pazemību un nerimstošas ilgas redzēt Jēzu, lai ko tas no mums prasītu, nedomājot par to, ko nodomās un kā reaģēs apkārtējie. Šādas ilgas sastapt Jēzu arī šodien mūs ir pulcējušas dievnamā.
Lai gan Caķejs meklēja Jēzu, Jēzus pats ir tas, kurš sauc un aicina Caķeju: “Caķej, kāp steigšus zemē, jo man šodien pat jāiegriežas tavā namā.” (Lk.19:5b) Dievs ir tas, kas mūs aicina un velk pie sevis, kā arī Kristus Jāņa evaņģēlijā saka: “Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis.” (Jņ.6:44a) Lai kā gribētu, neviens cilvēks pats neko nespēj darīt, lai tiktu pestīts. Viņa griba ir grēka saistīta un, pat ja viņš apzinās savu grēcīgumu Dieva tiesas priekšā, vienīgais, ko tāds cilvēks spēj darīt, ir kāpt kokā, lai mēģinātu ieraudzīt, kāds tad ir Jēzus. Salīdzinot to ar mūsdienu situāciju, varētu teikt, ka grēku un to radītā izmisuma nomāktais cilvēks spēj atnākt līdz baznīcai, spēj atšķirt Bībeli ar domu atrast kādas atbildes, taču vienīgi evaņģēlijs pats ir tas, kas cilvēku aicina, atbrīvojot viņu no smagās nastas. Tieši Kristus aicinājums: “Caķej, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāiegriežas tavā namā” ir tas spēks, kas dāvā ticību, ļaujot priekā atsaukties Jēzum.
Caķejs uzņēma šo Dieva žēlastību un grēku piedošanu ar prieku un pateicību. Viņš publiski atzīstas savos grēkos un pusi no savas mantas grib atdot nabagiem, bet visiem, kurus apkrāpis, viņš grib taisnīgi atlīdzināt. Svarīgi ir saprast, ka Caķeja vēlmi atlīdzināt izraisa nevis bauslības prasība, nevis tas, ka kāds liktu viņam tā rīkoties, bet evaņģēlijs jeb Jēzus klātbūtne, kas viņā ir cēlusi ticību un izmainījusi viņa sirdi, kas tagad ir pilna pateicības un mīlestības pret Dievu un cilvēkiem sev apkārt. Otrādi nav iespējams – proti, ka Jēzus pasludinātu viņam pestīšanu tāpēc, ka Caķejs grib atlīdzināt tā, kā to pieprasa bauslība. Tad jau nebūtu nekādas atšķirības starp Jēzu un Mozu.
Jēzus Kristus gan savas zemes dzīves laikā, gan arī tagad – turpinot būt savu ticīgo vidū ar savu Vārdu un sakramentu – vēl arvien meklē un glābj pazudušās avis, iedrošina noskumušās dvēseles un sludina evaņģēliju par grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu, atklādams katram, kas ir norūpējies, noskumis un apbēdināts, ka Viņa draudzē var saņemt atvieglojumu dvēselei. Jēzum Viņa baznīcā, Viņa ļaužu pulciņā nav svarīgas hierarhijas un ārēja greznība, ietekmīgas struktūras un iespaidīgas ceremonijas, bet gan tieši šie nabaga grēcinieki — tādi kā Caķejs, kā tu un es, kuri ilgojamies pēc pestīšanas un kuriem pasludināt skaidru evaņģēliju. Tad mēs tiekam ticībā izcelti no grēku purva un iecelti svēto, izredzēto un bezgalīgi mīlēto Dieva bērnu kārtā.
Tie ir Dieva darbi, kas, tāpat kā Caķejam viņa laikā, norisinās arī pie mums tagad un tūlīt jeb šodien, kā saka Jēzus. Šodiena ir tagadnes laiks gan Caķejam, gan ikvienam no mums, kas esam klātesoši šajā dievkalpojumā. Arī mūsu “namam šodien pestīšana notikusi.” (Lk.19:9) Kāda ir mūsu atbilde uz to? Vai mēs no visas sirds gribam rīkoties tikpat skaidri, noteikti un praktiski kā Caķejs, lai ticībā, ar prieku un pateicību kalpotu Dievam un savam tuvākajam?
Apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem raksta: “..mēs esam Viņa [Dieva] darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Ef.2:10) Mēs ikviens esam aicināts ne tikai atnākt uz dievnamu, lai paši saņemtu Dieva žēlastību, bet arī nopietni piedalīties draudzes dzīvē, izmantojot savas prasmes, laiku, finanses un citas Dieva dotās dāvanas tam, lai pēc iespējas vairāk “caķeju” saņemtu Dieva žēlastību un varētu piepulcēties mums.
Ir veikts medicīnisks pētījums: ja sportā cilvēks ir tikai skatītājs, nevis dalībnieks, viņa ķermenī norisinās dažādi veselībai kaitīgi procesi – paaugstinās asinsspiediens, pieaug holesterīna daudzums asinīs, palielinās ķermeņa svars un skābekļa patēriņš, zūd spēks un izturība. Būt skatītājam kristīgās dzīves arēnā ir tikpat riskanti: vairojas kritizēšana, aprunāšana, mazdūšība, vilšanās, apnikums un citas negatīvas īpašības, zūd ticība, drosme, prieks, pateicība un mīlestība. Vienmēr atcerēsimies – mēs esam aicināti piedalīties, nevis skaitīt punktus!
Lai Dievs mūs uz to svētī! Āmen.