ATTIECĪBAS AR DIEVU UN CILVĒKIEM

Dace Lazdiņa

2016

26 Oktobrī


 

“Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki

MUITNIEKS CAĶEJS

Dace Lazdiņa

2016

30 Oktobrī

“Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri. Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs. Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma.

 

ATTIECĪBAS AR DIEVU UN CILVĒKIEM

“Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts." (Lk.18:9-14)

Ikviens no mums jau kopš dzimšanas ir attiecībās ar citiem – vispirms ar ģimenes locekļiem, vēlāk ar draugiem, kaimiņiem, skolas un studiju biedriem, darba devējiem un kolēģiem. Vai varat iedomāties, kādas būtu katras no šīm attiecībām, ja mēs tajās nesarunātos cits ar citu? Diez vai tās vispār tad vairs varētu dēvēt par attiecībām… Patiesībā tieši tas, kā mēs sazināmies ar citiem, nosaka mūsu attiecību veidu, raksturu, ilgumu un noturību ar šiem cilvēkiem.

Pēc tiem pašiem principiem veidojas arī mūsu attiecības ar Dievu. Šodienas evaņģēlija lasījumā Jēzus sniedz mums divus piemērus tam, kā tas notiek. Divi dažādi cilvēki lūgšanā sarunājas ar Dievu, un atšķirīgas veidojas viņu attiecības ar savu Kungu.

Šī līdzība sākas ar ievadu, kas norāda, kam tā tiek adresēta. Tātad „tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem...” Jēzus uzrunā tos, kuri ir pārliecināti, ka viņi dzīvo Dieva noteiktajiem kritērijiem atbilstošu dzīvi. Gribas domāt, ka mēs nevienu nenicinām. Toties Dieva nospraustajiem standartiem atbilstošu dzīvi gan mēs cenšamies dzīvot. Nu kaut mazliet, vai ne? Tātad šī līdzība tomēr attiecas arī uz mums.

Pārdomājot šo līdzību, mēs varbūt pat neapzināti tūdaļ mēģinām sev klusībā atbildēt uz jautājumu: ar kuru no šiem diviem – muitnieku vai farizeju – es sevi identificēju? Tā kā piedāvātie varianti ir tikai divi, mēs sevi saskatām vai nu kā grēcinieku, kāds bija muitnieks, vai kā farizeju, kurš uzskatīja, ka viņš visu dara pareizi un tāpēc nemaz nav tik slikts, lai Dievs uz viņu par kaut ko dusmotos. Kāds varbūt baidās sevi pielīdzināt farizejam, jo farizejs taču aizgāja mājās kā tāds, kurš nesaņēma piedošanu par saviem grēkiem. Kāds cits varbūt domā, ka viņš ir vairāk līdzīgs muitniekam un nekādā ziņā nav kā šis farizejs. Vēl kādam varbūt šobrīd ir grūti izšķirties, kuram vairāk līdzīgs viņš ir, jo saskata sevī iezīmes no abiem personāžiem. Tiklīdz esam tikuši lielākā vai mazākā mērā skaidrībā ar sevi, neviļus ar to pašu mērauklu sākam raudzīties uz citiem un prātot, kurš mūsu draudzē vairāk līdzinās vienam vai otram. Pēteris noteikti ir kā muitnieks – tik daudz „ziepes” savā dzīvē savārījis… Bet Anna gan ir īsts farizejs – vienmēr domā, ka visu zina labāk par citiem un uzmācas ar savām pamācībām!

Lai arī kurā kategorijā mēs ierindotu sevi vai citus, tas ir tipisks šīs līdzības pārpratums. Šī līdzība nav par to, kurš no abiem dzīvo labāku, tikumiskāku dzīvi – farizejs vai muitnieks. Tā nav arī par to, kurš no viņiem ir cienīgāks ieiet Dieva valstībā. Ar šo līdzību Jēzus mums nemāca, ka muitnieka dzīves veids ir labāks par farizeja. Vismaz ārēji mēs varam nojaust, ka farizejs nevienu neaplaupīja, atklāti nedarīja nevienam ļaunu un nepārkāpa laulību. Turpretim par muitnieku mēs neko daudz nezinām. Iespējams, ka viņš bija gan laupītājs, gan krāpnieks un laulības pārkāpējs. Bet kur tad ir problēma? Kāpēc farizejs tika atmests, bet muitnieks attaisnots? Visa nelaime slēpjas tieši salīdzināšanā. Salīdzinot sevi ar citiem cilvēkiem, mēs nevaram iegūt objektīvu vērtējumu par sevi. Savukārt, salīdzinot citus cilvēkus ar sevi, mēs neviļus sākam izjust pārākumu pār viņiem un viņus tiesāt. Taču Jēzus mums māca pavisam ko citu: „Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti.” (Mt.7:1)

Farizejs Dievam pateicas par to, ka viņš nerīkojas tā, kā citi cilvēki – kā laupītāji, laulības pārkāpēji vai šis muitnieks. Caur šo salīdzināšanu farizejs sevi paaugstina, tādējādi pazeminot savus tuvākos. Savā ziņā farizejs teica taisnību: viņš tiešām maksāja desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem, lūdza Dievu trīs reizes dienā un nebija līdzīgs citiem ļaudīm, vismazāk jau nu muitniekam. Taču, salīdzinot sevi ar citiem, viņš nespēja saskatīt savus grēkus. Līdz ar to farizejam nebija nepieciešamības ticēt Kristum kā savam Glābējam, grēku Izpircējam. Muitnieks nesalīdzināja sevi ar citiem. Viņa skatiens bija vērsts vienīgi uz Dievu. Raugoties uz Viņu, muitnieks neredzēja neko vairāk, kā tikai savu grēcīgumu un ticēja, ka izglābts viņš var tikt tikai no Dieva žēlastības. Muitniekā mita patiesa ticība, un tā sevi nesalīdzina ar citiem cilvēkiem. Ticība raugās vienīgi uz Dievu un sevi salīdzina vienīgi ar Dievu.

Muitnieks savā īsajā lūgšanā izsaka trīs vārdus, kas pārvērta visu pasauli. Tie ir – Dievs, grēcinieks un žēlastība. Šie trīs vārdi vienlaikus ir arī visīsākais Svēto Rakstu kopsavilkums – tie pilnībā izsaka, par ko ir Bībele.

Dievs ir svēts – Viņā nav nekādas pārgrozības ēnas (Jēk.1:17), Viņš mājo nepieejamā gaismā (1.Tim.6:16). Grēcinieks ir tumsas iemītnieks – viņš dzīvo nāves ēnā. Lai kā arī cilvēks pūlētos izgaismot pats sevi – viss velti. Ēnaini plankumi arvien paliks uz visiem cilvēkiem, arī uz pašiem centīgākajiem „gaismas tehniķiem”, „…jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom.3:23)  No šīs grēku tumsas raugoties, Dievs mums ir nepieejams, starp Dievu un grēcinieku ir nepārejams bezdibenis. Lūk, tāda skarba sakarība ir starp pirmajiem diviem vārdiem: Dievs un grēcinieks.

Bet ir vēl trešais vārds: žēlastība. Šis ir vārds, kas iespēj brīnumu – tas ceļ tiltu starp diviem pretpoliem – Dievu un grēcinieku. Tas šķiet neiespējami, tas liekas absurds, jo savienot pretpolus taču nevar neviens. Patiešām, neviens cilvēks to nespēj. Bet Dievam visas lietas ir iespējamas. Un šī ir tā lielā, vienreizējā, brīnišķā lieta, kuras dēļ mēs esam šeit sanākuši, un par kuru mēs nebeidzam pateikties. Jēzus Kristus ir tilts jeb ceļš, pa kuru grēcinieks var nokļūt pie Dieva. Un pats Dievs to mums ir sagatavojis: „Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.” (Jņ.1:14) Žēlastība ir šīs patiesības vārds, šī priecīgā vēsts, kas neiespējamo dara iespējamu, kas no nāves mūs ieved dzīvībā. Muitnieks to ir sadzirdējis. Vai mēs arī?

Jēzus līdzību noslēdz ar vārdiem: „…katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts." Pretēji farizejam, muitnieka sirdī mājoja pazemība. Pazemīga dvēsele kļūst par gaismu. Tā dzīvo patiesībā. Tā sasniedz Dievu, un Dievs noliecas pie viņas. Pazemība ir šīs dvēseles ceļš uz pārējiem tikumiem. Pazemīgais ir kā zemē iesēts grauds. Viņš pazemojas, apslēpj sevi, izzūd, mirst, taču tādēļ, lai atdzimtu atjaunotām, mīlestības pilnām attiecībām ar Dievu un cilvēkiem. Uz to Kristus mūs aicina arī šodien, pazemīgi pats sevi mums sniegdams maizē un vīnā. Un, kad celsimies no Svētā Vakarēdiena galda, lai atkal steigtu savās ikdienas gaitās, vairs nemeklēsim farizeju vai muitnieku sevī un citos. Tā vietā uzdosim sev pavisam citu jautājumu: vai mana sirds ir tik pazemīga, ka tā spēj sadzirdēt dārgo žēlastības vārdu? Un lūgsim ik dienu Svētā Gara spēku un palīdzību, lai tā tāda top! Āmen.

MUITNIEKS CAĶEJS

“Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri. Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs. Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma. Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām. Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: "Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā." Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku.

To redzot, visi kurnēja un sacīja: "Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!" Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: "Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot." Jēzus sacīja viņam: "Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls. Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo." (Lk.19:1-10)

Tikko dzirdētais evaņģēlija teksts stāsta par radikālām pārmaiņām kāda vīra Caķeja dzīvē un attieksmē. Notikums ir diezgan interesants, bet nav nemaz tik viegli tā uzreiz pamanīt, ko nozīmīgu tas varētu atklāt tieši mums katram šodien. Īpaši tad, ja mēs vairs jau sen neesam pašā sava ticības ceļa sākumā – kā šis Caķejs. Tomēr vispirms noteikti ir vērts iepazīt Caķeju mazliet tuvāk. 

Vārda Caķejs nozīme senebreju valodā ir „šķīstais”, „nevainīgais”. Taču šī vīra vārds skanēja gandrīz vai kā ņirgāšanās par viņu, jo konkrēti šis Caķejs pēc amata bija muitnieks. Šī aroda veicēji pārējo ļaužu acīs bija nekrietni bezdievji, jo viņi aiz mantkārības apspieda savus tautiešus. Muitnieki darbojās Romas okupācijas varas uzdevumā un ievāca nodokļus no tautas. Muitnieki nebija vienkārši apspiedēju līdzskrējēji. Visā Israēlā tos ne bez pamata uzskatīja par īstiem asinssūcējiem, jo viņi prata ar viltu un draudiem iekasēt no saviem tautiešiem četrkārtīgi. Tā kā Caķejs jau bija uzstrādājies līdz virsmuitnieka jeb muitnieku priekšnieka amatam, ir pamats domāt, ka Caķejs ne tikai nebija “šķīsts un nevainīgs”, bet pat bija pratis krāpties vēl vairāk kā lielākā daļa viņa amatbrāļu. Citiem vārdiem, Caķejs jau daudzus gadus bija bijis nodevējs, pielīdējs, liekulis un intrigants, kas māk ar aukstu aprēķinu iegūt dažādas priekšrocības uz citu rēķina, atbalsta okupantus, noliedz tautas brīvības ilgas… Tātad – tāds cilvēks, kuru nicina un ienīst visā apkārtnē. Ļoti bagāts un tikpat ļoti atstumts un dziļi savā sirdī nelaimīgs.

Iespējams, ka Caķejs bija dzirdējis kaut ko par Jēzu, iespējams, ka viņam tika atstāstīti kādi Jēzus teiktie vārdi, iespējams, ka viņš bija dzirdējis to, ka Jēzus ir nācis pie muitniekiem un grēciniekiem, vismaz ir tādiem labvēlīgs. Iespējams, Caķejs klusībā cerēja, ka varbūt kaut viens labs vārds no Jēzus tiks arī viņam… Katrā ziņā Caķejs ļoti “gribēja Jēzu redzēt”. Tik ļoti, ka bija gatavs aizskriet garām visam milzīgajam ļaužu pūlim un vēl uzkāpt kokā, lai tikai kaut uz mirkli ieraudzītu Jēzu. Mums šodien šāda rīcība varētu likties diezgan vienkārša un dabiski saprotama – ja nevaru saskatīt to, ko gribu, tad skrienu un kāpju jebkur, kur es to varu redzēt. Nekā sevišķa, vai ne? Senajā Tuvo Austrumu tradīcijā viss bija citādi. Tur skriešana un kāpšana kokā pieaugušam vīrietim bija nepiedienīga rīcība. It īpaši vīrietim ar tādu sabiedrisko stāvokli kā Caķejam, kurš gan tika uzskatīts par negodīgu un no Dieva tautas atkritušu, tomēr, būdams bagāts, bija gana ietekmīgs tā laika sabiedrībā. Apzinoties to, ka visi jau tā viņu nicināja, Caķejam tas nozīmēja vēl arī publiski pašam sevi pazemot citu ļaužu priekšā.

Visu šo zinot, vai kādam ir vēlēšanās identificēt sevi ar Caķeju? Godīgi un cilvēcīgi spriežot, būtu jāsaka, ka tāda vēlēšanās laikam gan nav nevienam. Un tomēr Caķeja stāsts ietver arī vispārinājumu, kas attiecas uz ikvienu no mums, turklāt vairākos būtiskos aspektos.

Vispirms ieraugām, ka virsmuitnieka Caķeja tēls ietver sevī ikvienu cilvēku, jo Dieva priekšā grēcinieki esam mēs visi, “jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības.” (Rom.3:23) Pat tad, ja ļoti skaidri zinām, ka apzināti neko ļaunu neesam darījuši, mums nākas piekrist apustuļa Pāvila teiktajam: “Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots” (1.Kor.4:4a) Tas ved mūs pie atziņas, ka bez Kristus ikviens cilvēks ir pazudis, pakļauts Dieva taisnīgām dusmām, lai arī cik daudz labu un pareizu lietu darītu. Tikai Ceļš, pie kura Caķejs cerībā rāpjas kokā, tikai Patiesība, ko pasludina Jēzus Caķeja mājās, tikai Dzīvība, ko dāvā Jēzus pasludinājums par grēku piedošanu, spēj piešķirt dievišķo taisnību – to, kas ir atklājusies Kristū, neatkarīgi no bauslības darbiem. Kad arī mēs ejam šo Ceļu, dzirdam šo Patiesību un saņemam Dzīvību, tas, savukārt, rada mūsos Caķeja pazemību un nerimstošas ilgas redzēt Jēzu, lai ko tas no mums prasītu, nedomājot par to, ko nodomās un kā reaģēs apkārtējie. Šādas ilgas sastapt Jēzu arī šodien mūs ir pulcējušas dievnamā.

Lai gan Caķejs meklēja Jēzu, Jēzus pats ir tas, kurš sauc un aicina Caķeju: “Caķej, kāp steigšus zemē, jo man šodien pat jāiegriežas tavā namā.” (Lk.19:5b) Dievs ir tas, kas mūs aicina un velk pie sevis, kā arī Kristus Jāņa evaņģēlijā saka: “Neviens nevar nākt pie manis, ja viņu nevelk Tēvs, kas mani sūtījis.” (Jņ.6:44a) Lai kā gribētu, neviens cilvēks pats neko nespēj darīt, lai tiktu pestīts. Viņa griba ir grēka saistīta un, pat ja viņš apzinās savu grēcīgumu Dieva tiesas priekšā, vienīgais, ko tāds cilvēks spēj darīt, ir kāpt kokā, lai mēģinātu ieraudzīt, kāds tad ir Jēzus. Salīdzinot to ar mūsdienu situāciju, varētu teikt, ka grēku un to radītā izmisuma nomāktais cilvēks spēj atnākt līdz baznīcai, spēj atšķirt Bībeli ar domu atrast kādas atbildes, taču vienīgi evaņģēlijs pats ir tas, kas cilvēku aicina, atbrīvojot viņu no smagās nastas. Tieši Kristus aicinājums: “Caķej, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāiegriežas tavā namā” ir tas spēks, kas dāvā ticību, ļaujot priekā atsaukties Jēzum.

Caķejs uzņēma šo Dieva žēlastību un grēku piedošanu ar prieku un pateicību. Viņš publiski atzīstas savos grēkos un pusi no savas mantas grib atdot nabagiem, bet visiem, kurus apkrāpis, viņš grib taisnīgi atlīdzināt. Svarīgi ir saprast, ka Caķeja vēlmi atlīdzināt izraisa nevis bauslības prasība, nevis tas, ka kāds liktu viņam tā rīkoties, bet evaņģēlijs jeb Jēzus klātbūtne, kas viņā ir cēlusi ticību un izmainījusi viņa sirdi, kas tagad ir pilna pateicības un mīlestības pret Dievu un cilvēkiem sev apkārt. Otrādi nav iespējams – proti, ka Jēzus pasludinātu viņam pestīšanu tāpēc, ka Caķejs grib atlīdzināt tā, kā to pieprasa bauslība. Tad jau nebūtu nekādas atšķirības starp Jēzu un Mozu.

Jēzus Kristus gan savas zemes dzīves laikā, gan arī tagad – turpinot būt savu ticīgo vidū ar savu Vārdu un sakramentu – vēl arvien meklē un glābj pazudušās avis, iedrošina noskumušās dvēseles un sludina evaņģēliju par grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu, atklādams katram, kas ir norūpējies, noskumis un apbēdināts, ka Viņa draudzē var saņemt atvieglojumu dvēselei. Jēzum Viņa baznīcā, Viņa ļaužu pulciņā nav svarīgas hierarhijas un ārēja greznība, ietekmīgas struktūras un iespaidīgas ceremonijas, bet gan tieši šie nabaga grēcinieki — tādi kā Caķejs, kā tu un es, kuri ilgojamies pēc pestīšanas un kuriem pasludināt skaidru evaņģēliju. Tad mēs tiekam ticībā izcelti no grēku purva un iecelti svēto, izredzēto un bezgalīgi mīlēto Dieva bērnu kārtā.

Tie ir Dieva darbi, kas, tāpat kā Caķejam viņa laikā, norisinās arī pie mums tagad un tūlīt jeb šodien, kā saka Jēzus. Šodiena ir tagadnes laiks gan Caķejam, gan ikvienam no mums, kas esam klātesoši šajā dievkalpojumā. Arī mūsu “namam šodien pestīšana notikusi.” (Lk.19:9) Kāda ir mūsu atbilde uz to? Vai mēs no visas sirds gribam rīkoties tikpat skaidri, noteikti un praktiski kā Caķejs, lai ticībā, ar prieku un pateicību kalpotu Dievam un savam tuvākajam?

Apustulis Pāvils vēstulē efeziešiem raksta: “..mēs esam Viņa [Dieva] darbs, Kristū Jēzū radīti labiem darbiem, kurus Dievs iepriekš sagatavojis, lai mēs tajos dzīvotu.” (Ef.2:10) Mēs ikviens esam aicināts ne tikai atnākt uz dievnamu, lai paši saņemtu Dieva žēlastību, bet arī nopietni piedalīties draudzes dzīvē, izmantojot savas prasmes, laiku, finanses un citas Dieva dotās dāvanas tam, lai pēc iespējas vairāk “caķeju” saņemtu Dieva žēlastību un varētu piepulcēties mums.

Ir veikts medicīnisks pētījums: ja sportā cilvēks ir tikai skatītājs, nevis dalībnieks, viņa ķermenī norisinās dažādi veselībai kaitīgi procesi – paaugstinās asinsspiediens, pieaug holesterīna daudzums asinīs, palielinās ķermeņa svars un skābekļa patēriņš, zūd spēks un izturība. Būt skatītājam kristīgās dzīves arēnā ir tikpat riskanti: vairojas kritizēšana, aprunāšana, mazdūšība, vilšanās, apnikums un citas negatīvas īpašības, zūd ticība, drosme, prieks, pateicība un mīlestība. Vienmēr atcerēsimies – mēs esam aicināti piedalīties, nevis skaitīt punktus!  

Lai Dievs mūs uz to svētī! Āmen.