A.H. 20/06/2017

 

    Cik vien sevi atceros es vienmēr esmu ticējusi Dievam. Kad sāku iet pamatskolā mums bija svētdienas skola , kur es aktīvi piedalījos. Dziedāju arī mūsu kapelas ansamblī. Tur arī pirmo reizi iemācījos Tēvreizi. Kad biju maza skaitīju to katru dienu pirms gulēt iešanas. Bieži pieminēju Dievu savas domās, un pat atvainojos viņam par kādu sliktu savu rīcību. Gadiem ejot es to darīju aizvien retāk un retāk, līdz gandrīz vairs vispār par Dievu neiedomājos. Velns mani pārvilka savā varā, nodarbinādams mani ar citām  ( tajā laikā domāju) svarīgākām lietām. Bet Dievs mani nepameta, ik pa laikam atgādinot par sevi. Tajās reizes es sevi izjūtu nepieciešamību aiziet uz baznīcu vai vienkārši noskaitīt lūgšanu. Tad nu vienā šādā reizē aizejot uz Lieldienu dievkalpojumu ne no šā, ne no tā Es sāku raudāt, pati pat īsti nesaprotot kāpēc. Es noraudāju visu dievkalpojuma laiku, ik pa brīdim vaicājot sev kāpēc? Kāpēc tu raudi? Tev taču nekas nesāp,  viesiem tuviniekiem viss ir labi. Pēc dievkalpojuma es jūtos tik atvieglota, kā pavisam cits cilvēks. Tad es vēl nesapratu kas ar mani notika, bet es sapratu to ka vēlos nokristīties un iesvētīties. Tā nu es pieteicos kursos Jaunajā Ģertrūdes Baznīcā Rīgā, kur tajā laikā strādāju praksē. Bet apstākļu sakritības pēc man tos neizdevās pabeigt. Velns atkal bija panācis savu.

    Otrā reize kad iesaku iet kursos bijā kādus astoņus gadus atpakaļ. Īrijā jau biju nodzīvojusi vairāk kā gadu,  kad pēkšņi mūsu ģimeni piemeklēja nelaime un mēs gandrīz zaudējām mīļoto mammu. Tajā laikā es tiešām lūdzu Dievu, mēs visi lūdzam. Un mūsu lūgšanas uzklausīja. Bet tomēr pēc septiņu mēnešu nodzīvošanas Latvijā es atkal atgriezos Īrijā, kas man liedza  pabeigt iesākto.

    Visbeidzot pēc vairāku gadu cīņas ar savu iekšējo velnu es sāku viņu uzveikt. Ar mani ir notikušas lieliskas lietas un tas viss ir pateicoties Dievam. Es vairākas reizes esmu uzgriezusi viņam muguru, bet Dievs mani nepameta. Tieši otrādi, viņš mīlēja mani vēl spēcīgāk, lai es atrodu ceļu atpakaļ pie viņa. Visu šo gadu garumā viņš man radīja pareizo virzienu, kā tai reize kad pieraudāju pilnu baznīcu. Tagad es spēju atbildēt uz savu jautājumu, kāpēc? Tas bija Svētais Gars kas pārņēma mani, tā bija Dieva mīlestība ko izjutu sevī. Kā arī tai reizē kad gandrīz zaudēju mammu, tas bija Dievs kas radīja man pareizo virzienu. Bet es kā noklīdusi acs tām steidzos garām atkal un atkal.

    Paša iesvētību kursa sākumā kad man uzdeva jautājumu kādēļ  es vēlos iesvētīties , mana atbilde bija:” Tāpēc kā es drīzumā plānoju apprecēties un es to vēlos darīt baznīcā “. Tad tagad es sev uzdodu jautājumu, kāpēc tieši baznīca? Un uzreiz rodu atbildi :” Tāpēc kā Dievs negrib pamest novārtā mani. Tāpēc ka es negribu pamest novārtā Dievu! Viņš man atkal rāda pareizo ceļu uz sevi. Un pēc ilgu gadu maldīšanos pa neceļiem es varu teikt, ka esmu nonākusi uz pareizā. Man vēl tāls ceļš ejams un daudz cīņu izcīnāmas, lai uz šī ceļa spētu noturēties. Uzskatu ka ticību un paklausību Dievam nevar iemācīties ne nedēļas, ne mēneša, ne gada laikā. Es pat nedomāju ka tas ir iespējams visas dzīves laikā. Jo mūsdienu cilvēce ir ļoti viegli kārdināma. Tā pat kā Dievs mums vienmēr piedod mūsu grēkus un mīl mūs lai tur vai kas. Tā velns mūs vienmēr mēģinās kārdināt un nogrūst mūs no ceļa.

    Ar šo kristību un iesvētību es vēlos nostiprināt savas attiecības ar Dievu. Sasiet mezgliņus nedaudz ciešāk, lai velnam pagrūžot vienreiz neizdotos mani atkal iegrūst neceļos. Lai es spētu noturēties, iet uz priekšu un iepazīt Dievu visa viņa godībā. Lai man nerastos vēlme skatīties atpakaļ.

                                   Tagad tikai uz priekšu!