D.L.

 Rīts augusta beigās divus gadus atpakaļ sākās kā parasti. Saule spīdēja tik spoži un vasaras noslēgums bija pašā briedumā, bet mans rīts bija sācies kā parasti- neizjūtot nekādu prieku par dzīvi, kas notika man apkārt. Tikai šis parastais rīts bija neparasts ar to, ka bija pēdējai piliens. Es pieņēmu lēmumu, ka negribu tā vairs turpināt eksistēt. Pirmo reizi no sirds raidīju vārdus Dievam ar lūgumu- „Palīdzi! Esmu kļuvusi nejūtīga un mana dzīve ir bez garšām, smaržām. Atdzīstu savu niecību Tavā priekšā un ielieku sevi Tavās rokās! Es kļūšu par instrumentu Tavās rokās, tikai palīdzi man atkal sajusties dzīvai! ” Un devos savās ikdienas gaitās. Pilsētā nopirku avīzi, ko parasti nelasu, un pirmais, ko izlasīju, bija sludinājums par ceļojumu uz svēto pilsētu Medžugorje pēc nedēļas. Sapratu, ka Dievs man ir devis iespēju, sadzirdējis manu lūgšanu un nekavējoties atbildējis. Tā es devos ceļojumā, kurš mainija mani, manu dzīvi. Piedzīvoju klusumu, neredzētu negaisu, liecības no brīnumu piedzīvojušajiem, Dieva cilvēkiem, mācītājiem, kas zaudējuši ticību un meklē ceļu atpakaļ. Asiņainām kājām izgāju Krusta ceļu svētajā kalnā, piedzīvoju dēmona izdzīšanu un Dieva spēku ik brīdī. Piedzīvoju neiedomājamu Ticības spēku katru dienu. Bija otrais vakars, kad sēdēju pie St.James baznīcas kāpnēm un klausījos adorācijas dievkalpojumu. Mūzika, liekas, plūda ne no šīs pasaules, tā skanēja cauri visam ķermenim, katrai šūnai, piepildot mani ar siltu sajūtu, sajūtu, ka piepildos ar zeltainu gaismu. Goda vārds, es te tagad nemēģinu rakstīt skaistiem vārdiem. Šī sajūta bija tieši tāda-fiziska gaismas klātbūtne, kas caur mūziku ienāca manī. Bija melna nakts, virs baznīcas torņiem bija sākusies neprātīga zibeņošana, neko tādu nebiju nekad redzējusi dzīvē. Bet nebija ne lietus lāšu, ne pērkona dārdu. Brīdis, kad man asaras sāka plūst straumēm, vienkārši lija. Tas bija vakars, kad sajutu Dievu man pieskaramies. Varbūt pat Svētais gars manī ienāca, nezinu. Zinu tikai, ka kopš šī vakara viss manā dzīvē mainījās.Atbraucu no ceļojuma savādāka. Mēģināju dzīvot ierasto dzīvi, bet diezgan strauji viss dzīvē kļuva sliktāk, kā slimība saasinās brīdi pirms sākas atveseļošanās. Nesapratu, ko daru nepareizi. Mocījos kā agonijā vairāk kā pusgadu. Domās biju sākusi sarunāties ar Jaunavu Mariju, skaitīt

rožukroni, mēdzu ieklīst baznīcā un sēdēju tur stundām. Bet viss kļuva tikai sliktāk. Baisas depresijas rezultāts bija domas par pašnāvību, domas, no kurām nevarēju tikt vaļā, kuras it kā bija man ieliktas galvā. Un kurām pretojos pēdējiem spēkiem, bet tās tikai kļuva uzmācīgākas. Un atkal bija rīts, kad metos ceļos un saucu uz Dievu- „Palīdzi! Es nespēju vairs...” Un atkal notika neizskaidrojamais! Pāris stundu laikā man nāca piedāvājums, kurš izmainīja visu manu dzīvi, nedēļas laikā manā dzīvē parādījās sargeņģelis cilvēka veidolā, kurš mani sargā vēl šodien. Man nācās mainīt visu dzīvi pa 180 grādiem. Jā, bija bail, bet man vairs nebija izvēles. Sapratu, ka man kļuva tik slikti pēc svētceļojuma, jo bija sākusies cīņa par manu dvēseli starp Dievu un Velnu. Visas neprātīgās domas manā galvā bija ielicis tieši Nelabais, visas bailes un šaubas, visus jocīgos tekstus, ko runāju, darbības, ko darīju. Es sakrāmēju somu un „izslēdzu” visas šaubas, vai tas, ko gatavojos darīt, ir pareizi. Un iekāpu lidmašīnā uz Īriju. 5dienas naktī ielidoju, svētdien biju jau Dublinā uz pirmo  luterāņu dievkalpojumu manā mūžā. Sajūta bija neomulīgi mājīga. Viss svešs, cilvēki sveši, bet sajūta tāda, it kā atgrieztos mājās. Turpināju apmeklēt dievkalpojumus un guvu apstiprinājumu tam, ka tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs šobrīd. Tas mani piepildīja ar spēku un kaut kādu pat laimīgu eiforiju visai nedēļai. Un tad nāca nedēļa, kad devos uz dievkalpojumu Longfordā ar mazu balstiņu galvā: „Gribu kristīties!” Šaubījos, vai gribu kristīties luterticībā, bet dievkalpojuma laikā atnāca kosmiskā atbilde, ka viss ir pareizi un tā tam jābūt. Turklāt pārliecība par to, ka tas, ko daru, ir pareizi, nāca atbilžu un notikumu veidā gandrīz katru dienu. Sāku fiziski just Augstāka spēka klātbūtni savā dzīvē, sāku mainīties. Neredzu vairs jēgu strīdiem, meliem. Jūtos, it kā mani ieskautu un piepildītu Mīlestība tās vistīrākajā formā- Beznosacījuma Mīlestība no Radītāja.

            Kāpēc es gribu kristīties un iesvētīties? Jo man nav citas izvēles. Es izvēlos neizdarīt citu izvēli.  Esmu dzirdējusi Sātana balsi savā galvā, tā bija salda un aicinoša. Negribu to vairs piedzīvot. Nekad.

Es izvēlos kalpot Dievam.