J.M.

 Domāju ar ko, lai sāk šo eseju. Tad nu laikam jāsāk ar pašu sakumu un tām sajūtām, kas bija pirms sākām apmācības un pirms sākam apmeklēt dievkalpojumus.

Nenoliegšu, ka baznīca un Dievs bija pavisam svešs pirms šā visa. Baznīcā biju bijis pāris reizes, kad tiku kristīts, bet tad man bija 4 gadi un daudz no tā visa neatceros, kā arī pāris reizes biju baznīcā vidusskolā, pa ziemassvētkiem. Tajā laikā jau arī biju 16-18 gadus vecs un tiešām neko no tā visa nesapratu un lielākais prieks bija par to ka dodamies ar klasi kaut kur ārpus skolas un viss. Un tad sanāk gandrīz 10 gadus nebiju baznīcā bijis vispār. Bet nenoliegšu, jā, grūtos brīžos tomēr mēdzu lūgt Dievu taču īsti tam visam neticēju.

Tad nu pirms pusotra gada es bildināju Antru, un tad pamazām sākām plānot kāzas un viennozīmīgi sapratām, ka vēlēsimies laulāties baznīcā un tad jau attiecīgi noskaidrosām, ka ir jāiesvētās. Ne es īsti sapratu ko tas nozīmē, ne kāda tam jēga un likās, kapēc gan vienkārši nevar apprecēties un viss. Beigās tad nolēmām ka ir jaiesvētās atradām veidu kā to izdarīt un tad nu devāmies uz savu pirmo dievkalpojumu un satikt Imantu.

Ienācu baznīcā, viss bija tik svešs un pirmā doma bija, nu nekas, paklausīšos iešu mājās un miers. Bet tā nebija.
Dievkalpojums man šķita interesants un pat aizrāva un lika apdomāties par vairākām lietām ko un kā esmu darijis.
Tad zīmīgs bija otrais baznīcas apmeklējums, kurš iekrita tieši Lieldienās, un tad es sapratu, ka Lieldienas nav tikai par olu krāsošanu un zaķīšiem, bet ir pavisam cits iemesls kapēc svin Lieldienas!

Tad sākām apmācības un atkal mans pirmais iespaids par to bija nepareizs! Domājām, iesvētisimies, lai apprecētos baznīcā un miers. Likās ka būs garlaicīgi un neinteresanti. Bet bija tieši otrādi. Ar katru lekciju es ar vien labāk sapratu uz ko es eju un kapēc es to daru.
Galvenais kas man piesaistija un patika, tas ka visam ko mācija bija ļoti tuva saistība var to kā notiek dzīvē. Kad dzird dzīves piemērus, tas piesaista un tad es saprotu, ka jā, tas ir pa īstam. No katras nodarbības protams domas mainījās, bet mainījās uz labu, un ar vien vairāk es sapratu, ka esmu uz pareizā ceļa, es daru ko vēlos un tas vairs nav piespiedu kārtā.

Es esmu priecīgs, ka man sanāk laika lasīt Bībeli, kautvai no vienas no pēdējām lekcijām, par to ka tajā laikā velns netiek man klāt un tieši otrādāk, es runāju ar Dievu un pēc lasīšanas vienmēr ir patīkama sajūta. Es uzskatu ka iesvētīties vajadzētu visiem, Dievam ir jātic. Visi lūdz Dievu, bet tikai daži saprot kas ir lūgt pa īstam un ticēt viņam. Ticēt viņam katru dienu, nevis tikai tad kad ir grūti brīži.

Un tad atbildot uz pašu galveno. Kapēc tad es vēlos iesvētīties? Nu jau es droši varu teikt, ka tas nav tikai dēļ precībām un viss. Es droši varu teikt ka tas man bija nepieciešams. Saprast dzīves jēgu. Darīt vairāk laba, nekā slikta. Protams, man jau bija savi principi, kas bija tuvi baušļiem, bet tagad tie ir vēl spēcīgāki. Es esmu lepns, ka esmu kristietis, es esmu lepns, ka ticu Dievam. Es būšu priecīgs, ja es spēšu arī kādu iedrošināt iesvētīties un apmeklēt dievkalpojumus.

Paldies visiem par veltīto laiku!