S.D.

 Man šķiet, ka katram dzīvē pienāk brīdis, kad mēs aizdomājamies par Dieva esamību vai klātbūtni savās dzīvēs. Citi piedzimst krsitīgā ģimenē , tiek nokristīti vel jaundzimuši būdami un izaug kristīgā vidē. Citiem šī iepazīšānās notiek vēlak. Kādam iesvētīties liek kāds notikums (bērna kristības, gaidāmās kāzas), citi pievēršas Dievam pēc kāda notikuma (izdzīvošanas nelaimes gadījumā, nokļūšanas cietumā), bet ļoti reti kāds pievēršas Dievam kad viss ir labi. Es laikam piederēšu pie pirmās grupas. Mana iepazīšanas ar Dievu bija diezgan pasen skolas laikā, bet formālas attiecibas lika nokārtot uzaicinājums kļūt par krustmāti. Bet kā es varu būt krustmāte un ierādīt bērniņam ceļu uz dievu, ja es pati neesmu kristīta..

           Nekad neesmu izjautājusi mammu par iemesliem kāpēc viņa nenoristīja mūs 3 māsas kamēr bijām mazas.. Tas tā kā būtu loģiski, ņemot vērā ka viņa pati ir kristīta. Varbūt toreizēja valsts iekārta, varbūt finansiālā situācija. Kaut ko jau atceros, ka mazai būdamai pieminēja Dieviņu , bet neko konkrētāk neatceros. Tad nu pirmā lielā iepazīšanās bija skolā. Pirmā bērnu Bībele tika lasīta no vāka līdz vākam, ne vienu reizi vien.  Skola beidzās , iegāju pieaugušo dzīvē, un attiecibas ar Dievu palika tur – skolā!  Dažreiz aizdomājos par to, bet diemžēl nekas netika darīts lai šo saikni atjaunotu.

          Varu pateikties savi draudzenei, kura uzaicināja mani būt par krustmāti savam puikam. Tas bija ta kā neliels pagrūdiens pareizajā virzienā. Tas nu lika man aizdomāties kā es varu bērnam stāstit pa Dievu ja nēsmu kristīta, un oficiāli nemaz nearu nokristīties. Kad uzzināju ka būs jāraksta eseja, padomaju “Kas tur ko neuzrakstīt”. Zinu pietiekami daudz pa Dievu, zinu kas ir eseja. Bet kad bija jāsāk rakstīt sapratu ka īsti nav ko rakstīt. 6 nedēļas atpakaļ mana eseja bija balta lapa ar virsakstu un 3 teikumiem. Sapratu ka es neko nezinu. Visu ko es zināju, viss kas tika iemācīts toreiz bija ierūsējis.  Neteikšu, ka šīs nodarbības man iemācija visu. Bet noteikti ierādija virzienu kurā iet. Iemācija mācīties.

         Zinu, ka vēl dadz jāmācās, daudz jāuzzin. Tagad ikdienā daudz aizdomājos par lietāk, kuras agrāk pat prātā neienāca. Mana topošā krustbērna piedzimšana būs mainījusi ne tikai manas draudzenes, bet ari manu dzīvi. Man jau ir vīzija par to kā es veidošu savu ģimeni. Mācīšos no savu vecāku kļūdām, no savām kļūdām, lai pašas bērni un krustbērni uzaug izglītoti un zin par Dievu. Lai jau kopš bērnības iemanto ticību, lai nezaimo, lai nepadodas bara instinktam un paši spēj izšķirt labu no ļauna.  Ar krustbērniņu jau izlasijām pirmo bērnu Bībeli, kurai gan ir 6 lapas un daudz bildītes, un puikam ir tikai 2 gadiņi. Un lasīsim vēl, lai zin!  Iemācīsimies pateikt paldies par to kas mums ir, pirms lūgt to kas vēl nav.

       Pašas kristības un iesvētības oficiāls aplicinājums tam, kas notiek manā sirdī un prātā.