I.B.

 Sākšu savu stāstu ar to, ka esmu pateicīga Dievam, ka viņš mani ir uzrunājis caur mūsu draudzi, caur iesvētību un kristību stundām un sarunām, paldies par to, ka Dievs vada mani pa šo ceļu pie sevis. Atzīšos, ka tas nav viegli ,ne fiziska ziņā ,bet gan garīgā un emocionālā, atvēlēt laiku sarunām ar Dievu , un lasīt Bībeli, izprast baušļus un ieverot tos. Dieva esamību nekad neesmu noliegusi un ticība Dievam man bijusi vienmēr, tikai ir tā kā ir ,ka pievēršos viņam tikai tagad , es neuzskaitīšu aizbildinājumus, vienīgi varu palūgt piedošanu Dievam par to, un būt pateicīga Dievam, ka es esmu šeit un tagad un ka esmu ceļā pie viņa.

  Iesvētības iemesls man bija kļūt par krustmāti un tāpēc es uzmeklēju Latviešu draudzi Īrijā. Rakstu ka ,,bija’’, jo uz doto bridi tas nav vienīgais iemesls kāpēc es vēlos iesvētīties. Dievs mani ir uzrunājis un devis šo brīnišķīgo iespēju mācīties par viņu, iepazīt viņu un būt kopā.

  Atceroties pirmo draudzes tikšanos un pirmo dievkalpojumu, mani iekšā bija tads nemiers un satraukums, tāds kā sirdsapziņas pārmetums sev, ka braucu savtīgas vajadzības, ka ieeju dievnamā tikai ar vajadzību tikt kristītai un iesvētītai ,lai varētu kļūt par krustmāti . Bet tad dievkalpojuma beigās ,es izplūdu asarās ,es nezinu kā to izskaidrot ,emocionāls saviļņojums vai kā, bet es jutu ka Dieva eņģelis ir uzsēdies uz mana pleca. Es pie sevis to tā sapratu, ka tā bija kā tāda zīme, ka esmu šeit gaidīta un, ka esmu aicināta iepazīt Dievu.

  Esmu šī ceļa iesākumā pie Dieva un varu teikt paldies viņam , ka viņš mani vada un māca. Manas sarunas ar Dievu caur lūgšanām ir kļuvušas nu jau par ieradumu, ar interesi lasu viņa dzīves stāstu un esmu pamanījusi pati pozitīvas izmaiņas sevī, par ko man liels prieks un pateicība tam Kungam.

  Nobeidzot so stāstiņu es palūgšu Dievam, lai viņš dod man savu svētību nenomaldīties no šī ceļa ,palīdzēt man cīnīties pret velna kārdinājumiem un dzīvot saskaņā un mīlestībā ar sevi un apkārtējiem.